Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Puses
Lieta C‑173/03
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Tribunale di Genova (Itālija) iesniedza ar nolēmumu, kas pieņemts 2003. gada 20. martā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 14. aprīlī, tiesvedībā
Traghetti del Mediterraneo SpA , likvidācijas procesā
pret
Itālijas Republiku .
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [ V. Skouris ], palātu priekšsēdētāji P. Janns [ P. Jann ], K. V. A. Timmermanss [ C. W. A. Timmermans ] (referents), K. Šīmans [ K. Schiemann ] un J. Makarčiks [ J. Makarczyk ], tiesneši H. N. Kunja Rodrigess [ J. N. Cunha Rodrigues ], R. Silva de Lapuerta [ R. Silva de Lapuerta ], K. Lēnartss [ K. Lenaerts ], P. Kūris [ P. Kūris ], E. Juhāss [ E. Juhász ] un U. Lehmuss [ U. Lõhmus ],
ģenerāladvokāts F. Ležē [ P. Léger ],
sekretāre M. Ferreira [ M. Ferreira ], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 7. decembrī,
ņemot vērā mutvārdu apsvērumus, ko sniedza:
1Prejudiciālais jautājums ir par principu un nosacījumiem, kuriem iestājoties, rodas dalībvalstu ārpuslīgumiskā atbildība par kaitējumu, kas, pārkāpjot Kopienu tiesības, nodarīts personām gadījumā, ja šis pārkāpums ir piedēvējams valsts tiesai.
2Šis lūgums tika iesniegts procesā, ko pret Itālijas Republiku uzsāka Traghetti del Mediterraneo SpA , šobrīd likvidācijas procesā esošs jūras transporta uzņēmums (turpmāk tekstā – “ TDM ”), lai saņemtu atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko tas cietis sakarā ar Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa) veiktu Kopienas noteikumu par konkurenci un valsts atbalstu kļūdainu interpretāciju un it īpaši sakarā ar šīs tiesas atteikumu uzņēmuma izteiktajam lūgumam uzdot Kopienu tiesai atbilstošos jautājumus par Kopienu tiesību interpretāciju.
3Atbilstoši 1. panta 1. punktam 1988. gada 13. aprīļa Likumā Nr. 117 par atlīdzinājumu par kaitējumu, kas nodarīts, veicot tiesas funkcijas, un tiesas civilo atbildību [ legge n°117 (sul) risarcimento dei danni cagionati nell’ esercizio delle funzioni giudiziarie e responsabilità civile dei magistrati ( GURI Nr. 88, 1988. gada 15. aprīlis, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 117/88”)], tas ir piemērojams “visiem vispārējo, administratīvo, finanšu, militāro un speciālo tiesu locekļiem, kas veic tiesas darbības, neatkarīgi no to funkciju rakstura, kā arī citām personām, kas piedalās tiesas funkciju izpildē”.
4Likuma Nr. 117/88 2. pants paredz:
“1. Jebkura persona, kam nodarīts nepamatots kaitējums sakarā ar tiesas rīcību, darbību vai pasākumu, ko veikusi tiesa, kas, izpildot savas funkcijas, vainojama pārkāpumā, kas izdarīts ar nodomu, vai nopietnā pārkāpumā, vai arī sakarā ar taisnības liegšanu, var celt prasību pret valsti, lai saņemtu atlīdzinājumu par tās ciesto mantisko zaudējumu, kā arī nemantisko kaitējumu, kas radies sakarā ar personiskās brīvības atņemšanu.
2Tiesas funkciju izpildē tiesību normu interpretācija un faktu un pierādījumu novērtēšana nevar radīt atbildību.
3Nopietns pārkāpums ir:
a) nopietns likuma pārkāpums, kas radies neattaisnojamas neuzmanības dēļ;
b) neattaisnojamas neuzmanības rezultātā izteikts apgalvojums par faktu, kura pastāvēšanu neapstrīdami apgāž lietas materiāli;
c) neattaisnojamas neuzmanības rezultātā izteikts fakta noliegums, kura pastāvēšanu neapstrīdami apliecina lietas materiāli;
d) pasākuma, kas skar personisko brīvību, īstenošana ārpus likumā paredzētajiem gadījumiem vai arī bez pamatojuma.”
5Atbilstoši Likuma Nr. 117/88 3. panta 1. punkta pirmajam teikumam taisnības liegšana turklāt ir “tiesas atteikums, nolaidība vai kavēšanās tās kompetencē esoša pasākuma izpildē, ja pēc likumā attiecīgā pasākuma veikšanai noteiktā termiņa beigām puse ir iesniegusi pieteikumu par šādu pasākumu un ja bez pamatota iemesla nekāds pasākums nav veikts trīsdemit dienu laikā pēc dienas, kad minētais pieteikums iesniegts kancelejā.”
6Likuma Nr. 117/88 turpmākajos pantos ir precizēti nosacījumi un noteikumi, saskaņā ar kuriem var uzsākt pasākumus atlīdzinājuma saņemšanai atbilstoši šī likuma 2. un 3. pantam, kā arī pasākumus, ko a posteriori var uzsākt pret tiesu, kura savu funkciju izpildē ir vainojama pārkāpumā, kas izdarīts ar nodomu, vai nopietnā pārkāpumā, vai arī taisnības liegšanā.
7TDM un Tirrenia di Navigazione (turpmāk tekstā – “ Tirrenia ”) ir divi jūras transporta uzņēmumi, kas septiņdesmitajos gados nodrošināja regulāru jūras satiksmi starp Itālijas kontinentālo daļu un Sardīnijas un Sicīlijas salu. 1981. gadā TDM , pēc tam, kad tas bija vienojies ar saviem kreditoriem par parādu samaksas kārtību, cēla prasību pret Tribunale di Napoli [Neapoles tiesa], lai saņemtu atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko tas esot cietis iepriekšējo gadu laikā sakarā ar Tirrenia īstenoto zemo cenu politiku.
8Šajā sakarā TDM norādīja arī, ka tā konkurents nav ievērojis gan Itālijas Civillikuma 2598. panta 3. punktu attiecībā uz negodīgas konkurences aktiem, gan arī pārkāpis EEK līguma 85., 86., 90. un 92. pantu (kas vēlāk kļuva attiecīgi par EK līguma 85., 86., 90. un 92. pantu un kas jaunajā redakcijā ir attiecīgi EKL 81., 82., 86. un – pēc grozījumiem – 87. pants), jo atbilstoši tā uzskatam Tirrenia bija pārkāpusi būtiskus šī līguma noteikumus un tostarp ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli attiecīgajā tirgū, pateicoties saņemtajām valsts subsīdijām, kuru likumība atbilstoši Kopienu tiesībām esot apšaubāma, nosakot par faktiskajām izmaksām daudz zemākus tarifus.
9Ar Tribunale di Napoli 1993. gada 26. maija nolēmumu, kas apelācijas instancē tika apstiprināts ar Corte d’appello di Napoli [Neapoles Apelācijas tiesa] 1996. gada 13. decembra spriedumu, šo atlīdzinājuma prasību Itālijas tiesas tomēr noraidīja, pamatojoties uz to, ka šīs valsts iestāžu piešķirtās subsīdijas ir bijušas likumīgas, jo tās atbilda vispārējo interešu mērķiem, it īpaši saistībā ar Mezzogiorno attīstību, un, jebkurā gadījumā, tās neapdraudēja citu jūras pārvadājumu veikšanu, kas konkurēja ar TDM norādītajiem pārvadājumiem. Tādējādi uz Tirrenia nevar attiecināt jebkādas negodīgas konkurences darbības.
10Uzskatot, ka šie divi tiesas nolēmumi ir bijuši tiesiski kļūdaini, jo tie tostarp pamatoti ar kļūdainu Līguma noteikumu valsts atbalsta jomā interpretāciju, TDM maksātnespējas administrators iesniedza apelācijas sūdzību par Corte d’appello di Napoli spriedumu, kurā tas prasīja Corte suprema di cassazione uzdot Tiesai atbilstošos jautājumus par Kopienu tiesību interpretāciju saskaņā ar EK līguma 177. panta trešo daļu (jaunajā redakcijā – EKL 234. panta trešā daļa).
11Ar savu 2000. gada 19. aprīļa spriedumu Nr. 5087 (turpmāk tekstā – “2000. gada 19. aprīļa spriedums”) Corte suprema di cassazione tomēr atteicās izpildīt šo lūgumu, jo tiesu, kuras lietu izskatīja pēc būtības, atbalstītajā risinājumā tika ievērots atbilstošo līguma normu burts un šis risinājums turklāt pilnīgi atbilda Tiesas judikatūrai, it īpaši tās 1985. gada 22. maija spriedumam lietā 13/83 Parlaments/Padome ( Recueil , 1513. lpp.).
12Nonākot pie šāda secinājuma, Corte suprema di cassazione par apgalvoto Līguma 90. un 92. panta pārkāpumu atgādināja, ka, no vienas puses, šie panti pie zināmiem nosacījumiem, lai veicinātu atpalikušo reģionu ekonomisko attīstību vai lai apmierinātu preču un pakalpojumu pieprasījumu, ko brīvas konkurences apstākļos nav iespējams pilnībā nodrošināt, pieļauj izņēmumu no valsts atbalsta principa aizlieguma. Kā norāda šī tiesa, šie nosacījumi tika precīzi izpildīti šajā lietā, jo konkrētajā laika periodā (no 1976. līdz 1980. gadam) liela apjoma transportu [ trasporti di massa ] starp kontinentālo Itāliju un tās galvenajām salām, ievērojot tā izmaksas, nevarēja citādi nodrošināt kā tikai pa jūru, tā ka esot vajadzējis nodrošināt šo arvien pieaugošo pieprasījumu pēc šāda veida pakalpojumiem, uzticot šī transporta vadību valsts koncesionāram, piemērojot noteiktu tarifu.
13Kā norāda šī pati tiesa, konkurences izkropļojums, kas radās no šīs koncesijas, tomēr nenozīmēja, ka piešķirtais atbalsts būtu automātiski nelikumīgs. Faktiski šādas koncesijas piešķiršana valsts pakalpojumam vienmēr netieši ietver konkurences izkropļojuma efektu, un TDM nav varējusi nodemonstrēt, ka Tirrenia no valsts piešķirtā atbalsta ir guvusi labumu, lai gūtu peļņu saistībā ar citām darbībām, nevis tām, kurām subsīdijas faktiski tika piešķirtas.
14No otras puses, Corte suprema di cassazione pamatu par Līguma 85. un 86. panta pārkāpumu noraidīja kā nepamatotu tāpēc, ka strīda faktu rašanās laikā jūras kabotāžas darbības joprojām nebija liberalizētas un šīs darbības ierobežotais raksturs un teritoriālais konteksts neļāva skaidri noteikt attiecīgo tirgu Līguma 86. panta nozīmē. Šajā kontekstā šī tiesa tomēr norādīja, ka, lai arī minēto tirgu bija grūti identificēt, tomēr attiecīgajā sektorā bija iespējama patiesa konkurence, jo šajā lietā piešķirtais atbalsts skāra tikai vienu no vairākām darbībām, kuras tradicionāli veica jūras transporta uzņēmums, un ka tā turklāt aprobežojās tikai ar vienu dalībvalsti.
15Tādējādi šādos apstākļos Corte suprema di cassazione pēc tam, kad tā bija noraidījusi TDM izvirzītos iebildumus par valsts noteikumu par negodīgas konkurences darbībām pārkāpumu un Corte d’appello di Napoli atteikšanos pieņemt nolēmumu par TDM prasību uzdot Tiesai atbilstošos interpretācijas jautājumus, noraidīja arī tai iesniegto apelācijas sūdzību. Šis nolēmums par noraidījumu ir pamatā procesam iesniedzējtiesā.
16Uzskatot, ka 2000. gada 19. aprīļa spriedums ir pamatots ar neprecīzu Līguma normu konkurences un valsts atbalsta jomā interpretāciju un ar kļūdainu premisu par Tiesas pastāvīgās judikatūras esamību attiecīgajā jautājumā, TDM – sabiedrības, kas pa to laiku bija nodota likvidācijas procesā – maksātnespējas administrators cēla prasību Tribunale di Genova [Dženovas tiesa] pret Itālijas Republiku, lai no tās saņemtu atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko šis uzņēmums esot cietis sakarā ar Corte suprema di cassazione pieļautajām interpretācijas kļūdām un sakarā ar pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu, kas šai tiesai bija uzlikts saskaņā ar EKL 234. panta trešo daļu, neizpildi.
17Šajā sakarā, it īpaši pamatojoties uz Komisijas 2001. gada 21. jūnija lēmumu 2001/851/EK par Itālijas sniegto valsts atbalstu jūras kompānijai Tirrenia di Navigazione (OV L 318, 9. lpp.) – lēmumu, kas patiesi attiecās uz subsīdijām, kas tika piešķirtas pēc attiecīgā laika perioda pamata prāvā, bet kas tika pieņemts Eiropas Kopienu Komisijas uzsāktā procesa beigās pirms mutvārdu paskaidrojumiem tiesas sēdē Corte suprema di cassazione lietā, kas bija pamatā 2000. gada 19. aprīļa spriedumam – TDM norādīja, ka, ja šī tiesa būtu vērsusies Tiesā, apelācijas sūdzības iznākums būtu bijis pilnīgi citāds. Līdzīgi kā Komisija iepriekš minētajā lēmumā, Tiesa būtu likusi uzsvaru uz jūras kabotāžas darbību Kopienas dimensiju, kā arī valsts subsīdiju saderīguma ar Līguma noteikumiem valsts atbalsta jomā novērtēšanas raksturīgajām grūtībām, kas būtu licis Corte suprema di cassazione pasludināt Tirrenia piešķirto atbalstu par nelikumīgu.
18Itālijas valdība apstrīd pašu šīs prasības par atlīdzinājumu pieņemamību, pamatojoties uz Likuma Nr. 117/88 noteikumiem un it īpaši uz tā 2. panta 2. punktu, atbilstoši kuram izpildot tiesas funkcijas veiktas tiesību normu interpretācijas rezultātā nevar iestāties valsts atbildība. Tomēr pieņemot, ka iesniedzējtiesai ir jāatzīst šīs prasības pieņemamība, tā pakārtoti norāda, ka prasība jebkurā gadījumā ir jānoraida, jo nav izpildīti prejudiciālā jautājuma uzdošanas nosacījumi un 2000. gada 19. aprīļa spriedums, kas ir ieguvis res judicata spēku, vairs nav pārsūdzams.
19Atbildot uz šiem argumentiem, TDM izvirza jautājumu par Likuma Nr. 117/88 saderīgumu ar Kopienu tiesību prasībām. Tas it īpaši norāda, ka ar šo likumu noteikto prasību pieņemamības nosacījumi un valsts tiesu (tostarp pašas Corte suprema di cassazione ) šajā sakarā īstenotā prakse ir tik ierobežojoša, ka tā padara pārmērīgi grūtu vai pat praktiski neiespējamu atlīdzinājuma saņemšanu no valsts par zaudējumiem, kas nodarīti ar tiesas nolēmumiem. Tā rezultātā ar šādu kārtību netiekot ievēroti Tiesas noteiktie principi, it īpaši tās 1991. gada 19. novembra spriedumā apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c. ( Recueil , I‑5357. lpp.) un 1996. gada 5. marta spriedumā apvienotajās lietās C‑46/93 un C‑48/93 Brasserie du Pêcheur un Factortame ( Recueil , I‑1029. lpp.) noteiktie principi.
20Šādos apstākļos, šauboties par pieņemamo nolēmumu tai iesniegtajā lietā un par to, vai uz tiesu varu ir iespējams attiecināt Tiesas iepriekš minētajos spriedumos noteiktos principus par Kopienu tiesību pārkāpumiem, veicot likumdošanas funkcijas, Tribunale di Genova nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai [dalīb]valstīm sakarā ar tās tiesu kļūdām, piemērojot Kopienu tiesības, un it īpaši sakarā ar pēdējās instances tiesas pienākuma uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu saskaņā ar Līguma 234. panta trešo daļu neizpildi iestājas ārpuslīgumiskā atbildība pret personām vai nē?
2) Vai gadījumos, kad dalībvalsts uzskatāma par atbildīgu par savu tiesu kļūdām, piemērojot Kopienu tiesības, un it īpaši par pēdējās instances tiesas atteikumu uzdot prejudiciālo jautājumu Tiesai saskaņā ar Līguma 234. panta trešo daļu, valsts tiesiskais regulējums valsts atbildības jomā sakarā ar tiesu kļūdām rada šķēršļus, lai iestātos šī atbildība, – un pats par sevi nav saderīgs ar Kopienu tiesību principiem – ja:
21Pēc 2003. gada 30. septembra sprieduma lietā C‑224/01 Köbler ( Recueil , I‑10239. lpp.) pasludināšanas Tiesas sekretārs iesniedzējtiesai nosūtīja minētā sprieduma kopiju, jautājot, vai, ievērojot tā saturu, šī tiesa uzskata par vajadzīgu uzturēt spēkā tās prejudiciālo jautājumu.
22Ar 2004. gada 13. janvāra vēstuli, kas Tiesas kancelejā tika saņemta tā paša gada 29. janvārī, Tribunale di Genova pēc pušu pamata prāvā uzklausīšanas uzskatīja, ka iepriekš minētais spriedums lietā Köbler sniedz izsmeļošu atbildi uz pirmo no diviem tās uzdotajiem jautājumiem, kā rezultātā Tiesai vairs nevajag uz to atbildēt.
23Iesniedzējtiesa turpretī uzskatīja par lietderīgu uzturēt spēkā tās otro jautājumu, lai Tiesa, “ievērojot arī [..] spriedumā lietā Köbler [..] pasludinātos principus”, sniegtu nolēmumu par jautājumu, vai “valsts tiesiskais regulējums valsts atbildības jomā sakarā ar tiesu kļūdām rada šķēršļus, lai iestātos šī atbildība, ja tas izslēdz atbildību saistībā ar tiesību normu interpretāciju un faktu un pierādījumu novērtēšanu, kas veikta tiesas darbības ietvaros, un ierobežo valsts atbildību vienīgi ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumiem”.
24Sākotnēji ir jānorāda, ka process iesniedzējtiesā ir par prasību, kas paredz valsts atbildības iestāšanos sakarā ar augstākās instances tiesas nolēmumu, ko nevar pārsūdzēt. Tādējādi iesniedzējtiesas spēkā uzturētais jautājums pēc būtības ir jāsaprot kā tāds, ar ko jautā, vai Kopienu tiesības un it īpaši Tiesas pasludinātie principi iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler iestājas pret tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, kas, no vienas puses, izslēdz jebkādu valsts atbildību par personām nodarītu kaitējumu sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, ko veikusi valsts tiesa, kas pieņem nolēmumu pēdējā instancē, ja šis pārkāpums radies tiesību noteikumu interpretācijas vai faktu un pierādījumu novērtēšanas dēļ, ko veikusi šī tiesa, un kas, no otras puses, turklāt ierobežo šo atbildību vienīgi ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumiem.
25TDM , tāpat kā Komisija uzskata, ka uz šo jautājumu ir skaidri sniedzama apstiprinoša atbilde. Faktiski, tā kā faktu un pierādījumu novērtēšana, kā arī tiesību normu interpretācija esot tiesas darbības neatņemama sastāvdaļa, šādos gadījumos valsts atbildības par kaitējumu, kas personām nodarīts, veicot šo darbību, izslēgšana praksē novestu pie valsts atbrīvošanas no jebkādas atbildības par Kopienu tiesību pārkāpumiem, kas ir piedēvējami tiesu varai.
26Turklāt arī attiecībā uz šīs atbildības ierobežošanu vienīgi ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai nopietna pārkāpuma gadījumiem tā novestu pie atbrīvojuma no jebkādas valsts atbildības, jo, no vienas puses, pašu “nopietna pārkāpuma” jēdziena saturu nevar atstāt tiesas, kurai ir jāpieņem nolēmums par iespējamu prasību par kaitējuma atlīdzinājumu, ko radījis tiesas lēmums, brīvam novērtējumam, bet to strikti ierobežo valsts likumdevējs, kas iepriekš – un ierobežotā veidā – nosaka, kas ir nopietns pārkāpums.
27TDM norāda, ka, no otras puses, Itālijā gūtā Likuma Nr. 117/88 ieviešanas pieredze liecina, ka šīs valsts tiesas un it īpaši Corte suprema di cassazione ir pieņēmušas ļoti šauru šī likuma, kā arī jēdzienu “nopietns pārkāpums” un “neattaisnojama neuzmanība” interpretāciju. Šos jēdzienus minētā tiesa esot interpretējusi kā “acīmredzamu, rupju un liela apmēra tiesību pārkāpumu” vai kā tādus, kas tiesības interpretē “tādā nozīmē, kas ir pretēja jebkādiem loģikas kritērijiem”; tas praksē novestu pie kvazisistemātiskas pret Itālijas valsti vērstu sūdzību noraidīšanas.
28Tomēr, kā norāda Itālijas valdība, kuru šajā jautājumā atbalsta Īrija un Lielbritānijas valdība, pamata lietā apskatāmais valsts tiesiskais regulējums esot pilnībā atbilstošs Kopienu tiesību pašiem pamatprincipiem, jo tas nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp vajadzību nodrošināt tiesu varas neatkarību un imperatīvajām tiesiskās drošības prasībām, no vienas puses, un efektīvas personu tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai visnepārprotamākajos Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējami tiesu varai, gadījumos, no otras puses.
29Šādi raugoties – un ja tā būtu pieļaujama – dalībvalstu atbildība par kaitējumu, kas radies šādu pārkāpumu dēļ, tādējādi būtu jāierobežo vienīgi ar tādiem gadījumiem, kuri liecinātu par pietiekami raksturīgu Kopienu tiesību pārkāpumu. Tomēr atbildība nevarētu iestāties gadījumos, kad valsts tiesa būtu pieņēmusi nolēmumus, pamatojoties uz šīs tiesas adekvāti motivēta Līguma pantu interpretāciju.
30Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler , kas tika pasludināts pēc datuma, kurā iesniedzējtiesa vērsās Tiesā, atgādināja, ka princips, atbilstoši kuram dalībvalstij ir pienākums atlīdzināt personām nodarīto kaitējumu sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams šai dalībvalstij, ir spēkā jebkāda Kopienu tiesību pārkāpuma gadījumā un, neraugoties uz to, kura ir šīs valsts iestāde, kuras darbības vai bezdarbības dēļ ir radusies pienākumu neizpilde (skat. šī sprieduma 31. punktu).
31Šajā sakarā, pamatojoties it īpaši uz tiesu varas būtisko lomu, aizsargājot personu no Kopienas tiesību normām atvasinātās tiesības, un uz apstākli, ka tiesa, kas pieņem nolēmumu pēdējā instancē, pēc definīcijas ir pēdējās instances tiesa, kurā personas var vērsties savu tiesību, kuras tām piešķir Kopienu tiesības, aizsardzībai, Tiesa secināja, ka šo tiesību aizsardzība tiktu vājināta – un tādu tiesību piešķirošo Kopienas normu pilnīga iedarbība tiktu apšaubīta – ja tiktu izslēgts, ka personas, ievērojot zināmus nosacījumus, varētu saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem, kurus tās ir cietušas sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, kas ir piedēvējams valsts pēdējās instances tiesas nolēmumam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Köbler , 33.–36. punkts).
32Protams, valsts atbildība, ņemot vērā tiesas funkciju specifiku, kā arī tiesiskās drošības leģitīmās prasības, šādā gadījumā nav neierobežota. Kā Tiesa to ir nospriedusi, šī atbildība var iestāties tikai izņēmuma gadījumā, kad valsts tiesa, kas pieņem nolēmumu pēdējā instancē, ir acīmredzamā veidā pārkāpusi piemērojamās tiesības. Lai noteiktu, vai šis nosacījums ir izpildīts, valsts tiesai, kas izskata prasību par atlīdzinājumu, šajā ziņā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas raksturo tās izskatīšanai nodoto situāciju, un it īpaši pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe, pārkāpuma tīšais raksturs, tiesību kļūdas attaisnojamais vai neattaisnojamais raksturs, vajadzības gadījumā – Kopienu iestādes nostāja, kā arī attiecīgās tiesas pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai saskaņā ar EKL 234. panta trešo daļu neizpilde (iepriekš minētais spriedums lietā Köbler , 53.–55. punkts).
33Analogi apsvērumi, kas ir saistīti ar vajadzību personām garantēt Kopienu tiesību piešķirto tiesību efektīvu aizsardzību tiesā, tādā pašā veidā iestājas pret to, ka valsts atbildība nevar iestāties tikai tādēļ, ka Kopienu tiesību pārkāpums, kas piedēvējams valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, ir radies šīs tiesas veiktas tiesību normu interpretācijas dēļ.
34No vienas puses, tiesību normu interpretācija faktiski veido tiesas darbības pašu būtību, jo, lai arī kāda darbības joma tiktu izskatīta, tiesai, saskaroties ar dažādiem vai pretrunīgiem argumentiem, parasti ir jāinterpretē atbilstošās – valsts un/vai Kopienu – tiesību normas, lai izspriestu tai nodoto lietu.
35No otras puses, nav izslēdzams, ka acīmredzams piemērojamo Kopienu tiesību pārkāpums tiek veikts, izpildot tieši šādu interpretācijas darbību, ja tiesa, piemēram, Kopienas materiālajai vai procesuālajai normai piešķir acīmredzami kļūdainu nozīmi, it īpaši, pārkāpjot atbilstošo Tiesas judikatūru šajā jautājumā (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Köbler , 56. punkts), vai, ja tā interpretē valsts tiesības tādā veidā, ka tas praksē noved pie piemērojamo Kopienu tiesību pārkāpuma.
36Kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 52. punktā, šādos apstākļos, izslēdzot jebkādu valsts atbildību sakarā ar faktu, ka Kopienu tiesību pārkāpums radies tiesas veiktas tiesību normu interpretācijas dēļ, pēc būtības jēgu zaudētu pats princips, ko Tiesa noteikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler . Šāds vērtējums ir vēl jo vairāk spēkā tiesas, kas pieņem nolēmumu pēdējā instancē, gadījumā, kurai valsts līmenī ir jānodrošina vienota tiesību normu interpretācija.
37Analogs secinājums ir izdarāms attiecībā uz tiesību sistēmu, kas vispārējā veidā izslēdz jebkādu valsts atbildības iestāšanos gadījumos, kad šīs valsts tiesai piedēvējams pārkāpums radies faktu un pierādījumu novērtēšanas rezultātā.
38No vienas puses, šāds novērtējums, tāpat kā tiesību normu interpretācija faktiski norāda uz otru būtisku tiesas darbības aspektu, jo neatkarīgi no valsts tiesas, kas izskata noteiktu lietu, piemērotās interpretācijas šo normu piemērošana noteiktai lietai bieži būs atkarīga no tiesas veiktā faktu novērtējuma, kā arī piešķirtās vērtības un attiecināmības pierādījumiem, ko šajā nolūkā iesniegušas puses tiesvedībā.
39No otras puses, šāds novērtējums – kas reizēm prasa veikt sarežģītas analīzes – var arī dažos gadījumos radīt acīmredzamu piemērojamo tiesību pārkāpumu, ja šis novērtējums ir veikts vai nu saistībā ar īpašiem piemērojamajiem noteikumiem attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, šo pierādījumu vērtību vai pierādīšanas veidu pieļaujamību vai arī saistībā ar tādu noteikumu piemērošanu, kas prasa juridisko faktu kvalifikāciju.
40Šādos apstākļos, izslēdzot jebkādu iespējamību, ka gadījumos, kad apgalvotais valsts tiesas pārkāpums attiecas uz tās veiktu faktu vai pierādījumu novērtējumu, iestājas valsts atbildība, tāpat tiktu atņemta lietderīgā iedarbība iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler pasludinātajam principam par acīmredzamiem Kopienu tiesību pārkāpumiem, kas būtu piedēvējami valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē.
41Kā to uzsvēris arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 87.–89. punktā, tas it īpaši ir attiecināms uz valsts atbalsta jomu. Šajā jomā jebkādas valsts atbildības par Kopienu tiesību pārkāpumu, ko ir veikusi valsts tiesa sakarā ar to, ka tas ir radies no faktu novērtējuma, izslēgšana varētu novest pie personām pieejamo procesuālo garantiju vājināšanās, jo tiem Līguma atbilstošajās normās paredzēto tiesību saglabāšana lielā mērā būtu atkarīga no tālākajām faktu juridiskās kvalifikācijas darbībām. Gadījumā, ja valsts atbildība pilnā mērā būtu izslēgta sakarā ar tiesas veiktu faktu novērtējumu, šīm personām nebūtu nekādas tiesas aizsardzības, ja valsts tiesa, kas pieņem nolēmumu pēdējā instancē, pieļautu acīmredzamu kļūdu faktu juridiskās kvalifikācijas iepriekš minēto darbību uzraudzībā.
42Visbeidzot, attiecībā uz valsts atbildības ierobežošanu vienīgi ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai nopietna pārkāpuma gadījumiem ir jāatgādina, kā tas tika uzsvērts šī sprieduma 32. punktā, ka Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler ir nospriedusi, ka valsts atbildība par kaitējumu, kas nodarīts personām sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, var iestāties tikai izņēmuma gadījumā, kad šī tiesa ir acīmredzamā veidā pārkāpusi piemērojamās tiesības.
43Šāds acīmredzams pārkāpums ir novērtējams, it īpaši ievērojot noteiktus kritērijus, tādus kā pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe, pieļautās tiesību kļūdas attaisnojamais vai neattaisnojamais raksturs vai attiecīgās tiesas pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai saskaņā ar EKL 234. panta trešo daļu neizpilde, un, jebkurā gadījumā, tas tiek prezumēts tad, kad attiecīgais lēmums neatbilst atbilstošajai Tiesas judikatūrai noteiktajā jautājumā (iepriekš minētais spriedums lietā Köbler , 53.–56. punkts).
44Tātad, lai arī nav izslēdzams, ka valsts tiesībās ir precizēti kritēriji attiecībā uz pārkāpuma būtību vai pakāpi, kas ir jāizpilda, lai varētu iestāties valsts atbildība par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas ir piedēvējams valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, šie kritēriji katrā ziņā nevarētu noteikt stingrākas prasības par tām, kas attiecināmas uz piemērojamo tiesību acīmredzamu pārkāpumu, kā tas ir precizēts arī iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler 53.–56. punktā.
45Tādējādi tiesības uz atlīdzinājumu radīsies tad, ja tiks izpildīts šis pēdējais nosacījums, ja tiks konstatēts, ka pārkāptā tiesību norma paredz piešķirt tiesības personām un ja pastāv tieša cēloņsakarība starp izvirzīto acīmredzamo pārkāpumu un attiecīgajai personai nodarīto kaitējumu (šajā sakarā skat. cita starpā iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Francovich u.c., 40. punkts, un Brasserie du Pêcheur un Factortame , 51. punkts, kā arī spriedumu lietā Köbler , 51. punkts). Kā tas it īpaši izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler 57. punkta, šie trīs nosacījumi ir vajadzīgi un pietiekami, lai personām radītu tiesības uz atlīdzinājumu, lai gan tas neizslēdz, ka valsts atbildība, pamatojoties uz valsts tiesībām, var iestāties, pastāvot mazāk ierobežojošiem nosacījumiem.
46Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu tādā redakcijā, kādā tas pārformulēts ar tās 2004. gada 13. janvāra vēstuli, ir jāatbild, ka Kopienu tiesības iestājas pret valsts regulējumu, kas vispārējā veidā izslēdz dalībvalsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts personām sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, kas ir piedēvējams tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, tāpēc, ka attiecīgais pārkāpums ir radies tiesību normu interpretācijas vai šīs tiesas veikta faktu un pierādījumu novērtējuma dēļ. Kopienu tiesības tāpat iestājas pret valsts regulējumu, kas ierobežo šīs atbildības iestāšanos vienīgi ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumiem, ja šādas ierobežošanas rezultātā tiek izslēgta attiecīgās dalībvalsts atbildības iestāšanās citos gadījumos, kad acīmredzami ir pārkāptas piemērojamās tiesības, kā tas ir precizēts iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler 53.–56. punktā.
47Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, izņemot minēto lietas dalībnieku izdevumus, nav atlīdzināmi.
Rezolutīvā daļa
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Kopienu tiesības iestājas pret tādu valsts regulējumu, kas vispārējā veidā izslēdz dalībvalsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts personām sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, kas ir piedēvējams valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, tāpēc, ka attiecīgais pārkāpums ir radies tiesību normu interpretācijas vai šīs tiesas veikta faktu un pierādījumu novērtējuma dēļ.
Kopienu tiesības tāpat iestājas pret valsts regulējumu, kas ierobežo šīs atbildības iestāšanos vienīgi ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumiem, ja šādas ierobežošanas rezultātā tiek izslēgta attiecīgās dalībvalsts atbildības iestāšanās citos gadījumos, kad acīmredzami ir pārkāptas piemērojamās tiesības, kā tas ir precizēts 2003. gada 30. septembra sprieduma lietā Köbler 53.–56. punktā.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.